afflictare
<ō, āvī, ātum 1.> ||affligere|| (nachklassischnachkl.)Übersicht aller Übersetzungen
- heftig schlagen, wiederholt schlagenafflīctāreafflīctāre
- beschädigenafflīctāreafflīctāre
- übel zurichten, schwer heimsuchenafflīctāre figurativ, in übertragenem Sinnfigafflīctāre figurativ, in übertragenem Sinnfig
- morbo afflictarivon einer Krankheit heimgesucht werdenmorbo afflictari
- beunruhigen, peinigenafflīctāre figurativ, in übertragenem Sinnfigafflīctāre figurativ, in übertragenem Sinnfig
Konjugation
Aktiv
| Indikativ | Singular | Plural |
|---|---|---|
| Präsens | 1. Person 1. afflīctō 2. Person 2. afflīctās 3. Person 3. afflīctat | 1. Person 1. afflīctāmus 2. Person 2. afflīctātis 3. Person 3. afflīctant |
| Futur | 1. Person 1. afflīctābō 2. Person 2. afflīctābis 3. Person 3. afflīctābit | 1. Person 1. afflīctābimus 2. Person 2. afflīctābitis 3. Person 3. afflīctābunt |
| Imperfekt | 1. Person 1. afflīctābam 2. Person 2. afflīctābās 3. Person 3. afflīctābat | 1. Person 1. afflīctābāmus 2. Person 2. afflīctābātis 3. Person 3. afflīctābant |
| Perfekt | 1. Person 1. afflīctāvī 2. Person 2. afflīctāvisti 3. Person 3. afflīctāvit | 1. Person 1. afflīctāvimus 2. Person 2. afflīctāvistis 3. Person 3. afflīctāvērunt |
| Futur 2 | 1. Person 1. afflīctāverō 2. Person 2. afflīctāveris 3. Person 3. afflīctāverit | 1. Person 1. afflīctāverimus 2. Person 2. afflīctāveritis 3. Person 3. afflīctāverint |
| Plusquamperfekt | 1. Person 1. afflīctāveram 2. Person 2. afflīctāverās 3. Person 3. afflīctāverat | 1. Person 1. afflīctāverāmus 2. Person 2. afflīctāverātis 3. Person 3. afflīctāverant |
| Konjunktiv | Singular | Plural |
|---|---|---|
| Präsens | 1. Person 1. afflīctem 2. Person 2. afflīctēs 3. Person 3. afflīctet | 1. Person 1. afflīctēmus 2. Person 2. afflīctētis 3. Person 3. afflīctent |
| Imperfekt | 1. Person 1. afflīctārem 2. Person 2. afflīctārēs 3. Person 3. afflīctāret | 1. Person 1. afflīctārēmus 2. Person 2. afflīctārētis 3. Person 3. afflīctārent |
| Perfekt | 1. Person 1. afflīctāverim 2. Person 2. afflīctāveris 3. Person 3. afflīctāverit | 1. Person 1. afflīctāverimus 2. Person 2. afflīctāveritis 3. Person 3. afflīctāverint |
| Plusquamperfekt | 1. Person 1. afflīctāvissem 2. Person 2. afflīctāvissēs 3. Person 3. afflīctāvisset | 1. Person 1. afflīctāvissēmus 2. Person 2. afflīctāvissētis 3. Person 3. afflīctāvissent |
| Imperativ | Singular | Plural |
|---|---|---|
| Präsens | afflīctā! | afflīctāte! |
| Futur | 2. Person 2. afflīctāto! 3. Person 3. afflīctāto! | 2. Person 2. afflīctātōte! 3. Person 3. afflīctanto! |
| Infinitiv | |
|---|---|
| Präsens | afflīctāre |
| Perfekt | afflīctāvisse |
| Futur | afflīctātūrum, am, um esse |
| Partizip | |
|---|---|
| Präsens | afflīctāns, afflīctantis |
| Futur | afflīctātūrus, a, um |
Gerundium
| Genitiv | afflīctandī |
|---|---|
| Dativ | afflīctandō |
| Akkusativ | ad afflīctandum |
| Ablativ | afflīctandō |
Supinum
| afflīctātum |
