invitare
<ō, āvī, ātum 1.>Übersicht aller Übersetzungen
- einladen (amicum ad cenam den Freund zum Abendessen)in-vītārein-vītāre
- bewirten, verpflegen (aliquem liberaliter jemanden großzügig)in-vītārein-vītāre
- auffordern (aliquem ad aliquid/in aliquid jemanden zu etwas)in-vītāre figurativ, in übertragenem Sinnfigin-vītāre figurativ, in übertragenem Sinnfig
Konjugation
Aktiv
| Indikativ | Singular | Plural |
|---|---|---|
| Präsens | 1. Person 1. invītō 2. Person 2. invītās 3. Person 3. invītat | 1. Person 1. invītāmus 2. Person 2. invītātis 3. Person 3. invītant |
| Futur | 1. Person 1. invītābō 2. Person 2. invītābis 3. Person 3. invītābit | 1. Person 1. invītābimus 2. Person 2. invītābitis 3. Person 3. invītābunt |
| Imperfekt | 1. Person 1. invītābam 2. Person 2. invītābās 3. Person 3. invītābat | 1. Person 1. invītābāmus 2. Person 2. invītābātis 3. Person 3. invītābant |
| Perfekt | 1. Person 1. invītāvī 2. Person 2. invītāvisti 3. Person 3. invītāvit | 1. Person 1. invītāvimus 2. Person 2. invītāvistis 3. Person 3. invītāvērunt |
| Futur 2 | 1. Person 1. invītāverō 2. Person 2. invītāveris 3. Person 3. invītāverit | 1. Person 1. invītāverimus 2. Person 2. invītāveritis 3. Person 3. invītāverint |
| Plusquamperfekt | 1. Person 1. invītāveram 2. Person 2. invītāverās 3. Person 3. invītāverat | 1. Person 1. invītāverāmus 2. Person 2. invītāverātis 3. Person 3. invītāverant |
| Konjunktiv | Singular | Plural |
|---|---|---|
| Präsens | 1. Person 1. invītem 2. Person 2. invītēs 3. Person 3. invītet | 1. Person 1. invītēmus 2. Person 2. invītētis 3. Person 3. invītent |
| Imperfekt | 1. Person 1. invītārem 2. Person 2. invītārēs 3. Person 3. invītāret | 1. Person 1. invītārēmus 2. Person 2. invītārētis 3. Person 3. invītārent |
| Perfekt | 1. Person 1. invītāverim 2. Person 2. invītāveris 3. Person 3. invītāverit | 1. Person 1. invītāverimus 2. Person 2. invītāveritis 3. Person 3. invītāverint |
| Plusquamperfekt | 1. Person 1. invītāvissem 2. Person 2. invītāvissēs 3. Person 3. invītāvisset | 1. Person 1. invītāvissēmus 2. Person 2. invītāvissētis 3. Person 3. invītāvissent |
| Imperativ | Singular | Plural |
|---|---|---|
| Präsens | invītā! | invītāte! |
| Futur | 2. Person 2. invītāto! 3. Person 3. invītāto! | 2. Person 2. invītātōte! 3. Person 3. invītanto! |
| Infinitiv | |
|---|---|
| Präsens | invītāre |
| Perfekt | invītāvisse |
| Futur | invītātūrum, am, um esse |
| Partizip | |
|---|---|
| Präsens | invītāns, invītantis |
| Futur | invītātūrus, a, um |
Gerundium
| Genitiv | invītandī |
|---|---|
| Dativ | invītandō |
| Akkusativ | ad invītandum |
| Ablativ | invītandō |
Supinum
| invītātum |
