intentare

„intentāre“

<ō, āvī, ātum 1.> ||intendere||

Übersicht aller Übersetzungen

(Für mehr Details die Übersetzung anklicken/antippen)

drohend ausstrecken, ziehen androhen, bedrohen mit einer gerichtlichen Anklage drohen

drohend ausstrecken
intentāre

intentāre
eine Waffe ziehen
intentāre

intentāre

Beispiele

gladium in consulem intentare

das Schwert gegen den Konsul ziehen

gladium in consulem intentare

androhen, bedrohen (aliquid alicui jemandem etwas, jemanden mit etwas)
intentāre figurativ, in übertragenem Sinnfig

intentāre figurativ, in übertragenem Sinnfig

Beispiele

arma Latinis intentare

die Latiner mit der Waffe bedrohen

arma Latinis intentare

mit einer gerichtlichen Anklage drohen
intentāre (nachklassischnachkl.)

intentāre (nachklassischnachkl.)

Flexion "intentāre"

Konjugation

Aktiv

Indikativ	Singular	Plural
Präsens	Singular 1. Person 1. intentō 2. Person 2. intentās 3. Person 3. intentat	Plural 1. Person 1. intentāmus 2. Person 2. intentātis 3. Person 3. intentant
Futur	Singular 1. Person 1. intentābō 2. Person 2. intentābis 3. Person 3. intentābit	Plural 1. Person 1. intentābimus 2. Person 2. intentābitis 3. Person 3. intentābunt
Imperfekt	Singular 1. Person 1. intentābam 2. Person 2. intentābās 3. Person 3. intentābat	Plural 1. Person 1. intentābāmus 2. Person 2. intentābātis 3. Person 3. intentābant
Perfekt	Singular 1. Person 1. intentāvī 2. Person 2. intentāvisti 3. Person 3. intentāvit	Plural 1. Person 1. intentāvimus 2. Person 2. intentāvistis 3. Person 3. intentāvērunt
Futur 2	Singular 1. Person 1. intentāverō 2. Person 2. intentāveris 3. Person 3. intentāverit	Plural 1. Person 1. intentāverimus 2. Person 2. intentāveritis 3. Person 3. intentāverint
Plusquamperfekt	Singular 1. Person 1. intentāveram 2. Person 2. intentāverās 3. Person 3. intentāverat	Plural 1. Person 1. intentāverāmus 2. Person 2. intentāverātis 3. Person 3. intentāverant

Indikativ

Singular

Plural

Präsens

Singular

1. Person 1. intentō

2. Person 2. intentās

3. Person 3. intentat

Plural

1. Person 1. intentāmus

2. Person 2. intentātis

3. Person 3. intentant

Futur

Singular

1. Person 1. intentābō

2. Person 2. intentābis

3. Person 3. intentābit

Plural

1. Person 1. intentābimus

2. Person 2. intentābitis

3. Person 3. intentābunt

Imperfekt

Singular

1. Person 1. intentābam

2. Person 2. intentābās

3. Person 3. intentābat

Plural

1. Person 1. intentābāmus

2. Person 2. intentābātis

3. Person 3. intentābant

Perfekt

Singular

1. Person 1. intentāvī

2. Person 2. intentāvisti

3. Person 3. intentāvit

Plural

1. Person 1. intentāvimus

2. Person 2. intentāvistis

3. Person 3. intentāvērunt

Futur 2

Singular

1. Person 1. intentāverō

2. Person 2. intentāveris

3. Person 3. intentāverit

Plural

1. Person 1. intentāverimus

2. Person 2. intentāveritis

3. Person 3. intentāverint

Plusquamperfekt

Singular

1. Person 1. intentāveram

2. Person 2. intentāverās

3. Person 3. intentāverat

Plural

1. Person 1. intentāverāmus

2. Person 2. intentāverātis

3. Person 3. intentāverant

Konjunktiv	Singular	Plural
Präsens	Singular 1. Person 1. intentem 2. Person 2. intentēs 3. Person 3. intentet	Plural 1. Person 1. intentēmus 2. Person 2. intentētis 3. Person 3. intentent
Imperfekt	Singular 1. Person 1. intentārem 2. Person 2. intentārēs 3. Person 3. intentāret	Plural 1. Person 1. intentārēmus 2. Person 2. intentārētis 3. Person 3. intentārent
Perfekt	Singular 1. Person 1. intentāverim 2. Person 2. intentāveris 3. Person 3. intentāverit	Plural 1. Person 1. intentāverimus 2. Person 2. intentāveritis 3. Person 3. intentāverint
Plusquamperfekt	Singular 1. Person 1. intentāvissem 2. Person 2. intentāvissēs 3. Person 3. intentāvisset	Plural 1. Person 1. intentāvissēmus 2. Person 2. intentāvissētis 3. Person 3. intentāvissent

Konjunktiv

Singular

Plural

Präsens

Singular

1. Person 1. intentem

2. Person 2. intentēs

3. Person 3. intentet

Plural

1. Person 1. intentēmus

2. Person 2. intentētis

3. Person 3. intentent

Imperfekt

Singular

1. Person 1. intentārem

2. Person 2. intentārēs

3. Person 3. intentāret

Plural

1. Person 1. intentārēmus

2. Person 2. intentārētis

3. Person 3. intentārent

Perfekt

Singular

1. Person 1. intentāverim

2. Person 2. intentāveris

3. Person 3. intentāverit

Plural

1. Person 1. intentāverimus

2. Person 2. intentāveritis

3. Person 3. intentāverint

Plusquamperfekt

Singular

1. Person 1. intentāvissem

2. Person 2. intentāvissēs

3. Person 3. intentāvisset

Plural

1. Person 1. intentāvissēmus

2. Person 2. intentāvissētis

3. Person 3. intentāvissent

Imperativ	Singular	Plural
Präsens	Singular intentā!	Plural intentāte!
Futur	Singular 2. Person 2. intentāto! 3. Person 3. intentāto!	Plural 2. Person 2. intentātōte! 3. Person 3. intentanto!

Imperativ

Singular

Plural

Präsens

Singular

intentā!

Plural

intentāte!

Futur

Singular

2. Person 2. intentāto!

3. Person 3. intentāto!

Plural

2. Person 2. intentātōte!

3. Person 3. intentanto!

Infinitiv
Präsens	intentāre
Perfekt	intentāvisse
Futur	intentātūrum, am, um esse

Partizip
Präsens	intentāns, intentantis
Futur	intentātūrus, a, um

Gerundium


Genitiv	intentandī
Dativ	intentandō
Akkusativ	ad intentandum
Ablativ	intentandō

Supinum


	intentātum

Latein-Deutsch Übersetzung für "intentare"

"intentare" Deutsch Übersetzung

„intentāre“

intentare

Übersicht aller Übersetzungen

Flexion "intentāre"

Konjugation

Aktiv

Gerundium

Supinum