obstinare
<ō, āvī, ātum 1.> (unklassischunkl.)Übersicht aller Übersetzungen
Konjugation
Aktiv
| Indikativ | Singular | Plural |
|---|---|---|
| Präsens | 1. Person 1. obstinō 2. Person 2. obstinās 3. Person 3. obstinat | 1. Person 1. obstināmus 2. Person 2. obstinātis 3. Person 3. obstinant |
| Futur | 1. Person 1. obstinābō 2. Person 2. obstinābis 3. Person 3. obstinābit | 1. Person 1. obstinābimus 2. Person 2. obstinābitis 3. Person 3. obstinābunt |
| Imperfekt | 1. Person 1. obstinābam 2. Person 2. obstinābās 3. Person 3. obstinābat | 1. Person 1. obstinābāmus 2. Person 2. obstinābātis 3. Person 3. obstinābant |
| Perfekt | 1. Person 1. obstināvī 2. Person 2. obstināvisti 3. Person 3. obstināvit | 1. Person 1. obstināvimus 2. Person 2. obstināvistis 3. Person 3. obstināvērunt |
| Futur 2 | 1. Person 1. obstināverō 2. Person 2. obstināveris 3. Person 3. obstināverit | 1. Person 1. obstināverimus 2. Person 2. obstināveritis 3. Person 3. obstināverint |
| Plusquamperfekt | 1. Person 1. obstināveram 2. Person 2. obstināverās 3. Person 3. obstināverat | 1. Person 1. obstināverāmus 2. Person 2. obstināverātis 3. Person 3. obstināverant |
| Konjunktiv | Singular | Plural |
|---|---|---|
| Präsens | 1. Person 1. obstinem 2. Person 2. obstinēs 3. Person 3. obstinet | 1. Person 1. obstinēmus 2. Person 2. obstinētis 3. Person 3. obstinent |
| Imperfekt | 1. Person 1. obstinārem 2. Person 2. obstinārēs 3. Person 3. obstināret | 1. Person 1. obstinārēmus 2. Person 2. obstinārētis 3. Person 3. obstinārent |
| Perfekt | 1. Person 1. obstināverim 2. Person 2. obstināveris 3. Person 3. obstināverit | 1. Person 1. obstināverimus 2. Person 2. obstināveritis 3. Person 3. obstināverint |
| Plusquamperfekt | 1. Person 1. obstināvissem 2. Person 2. obstināvissēs 3. Person 3. obstināvisset | 1. Person 1. obstināvissēmus 2. Person 2. obstināvissētis 3. Person 3. obstināvissent |
| Imperativ | Singular | Plural |
|---|---|---|
| Präsens | obstinā! | obstināte! |
| Futur | 2. Person 2. obstināto! 3. Person 3. obstināto! | 2. Person 2. obstinātōte! 3. Person 3. obstinanto! |
| Infinitiv | |
|---|---|
| Präsens | obstināre |
| Perfekt | obstināvisse |
| Futur | obstinātūrum, am, um esse |
| Partizip | |
|---|---|
| Präsens | obstināns, obstinantis |
| Futur | obstinātūrus, a, um |
Gerundium
| Genitiv | obstinandī |
|---|---|
| Dativ | obstinandō |
| Akkusativ | ad obstinandum |
| Ablativ | obstinandō |
Supinum
| obstinātum |
