locupletare
<ō, āvī, ātum 1.> ||locuples||Übersicht aller Übersetzungen
- bereichernlocuplētārelocuplētāre
- reichlich ausstatten (aliquem/aliquid re jemanden/etwas mit etwas)locuplētāre figurativ, in übertragenem Sinnfiglocuplētāre figurativ, in übertragenem Sinnfig
- sich bereichernlocuplētāre im Passivlocuplētāre im Passiv
Konjugation
Aktiv
| Indikativ | Singular | Plural |
|---|---|---|
| Präsens | 1. Person 1. locuplētō 2. Person 2. locuplētās 3. Person 3. locuplētat | 1. Person 1. locuplētāmus 2. Person 2. locuplētātis 3. Person 3. locuplētant |
| Futur | 1. Person 1. locuplētābō 2. Person 2. locuplētābis 3. Person 3. locuplētābit | 1. Person 1. locuplētābimus 2. Person 2. locuplētābitis 3. Person 3. locuplētābunt |
| Imperfekt | 1. Person 1. locuplētābam 2. Person 2. locuplētābās 3. Person 3. locuplētābat | 1. Person 1. locuplētābāmus 2. Person 2. locuplētābātis 3. Person 3. locuplētābant |
| Perfekt | 1. Person 1. locuplētāvī 2. Person 2. locuplētāvisti 3. Person 3. locuplētāvit | 1. Person 1. locuplētāvimus 2. Person 2. locuplētāvistis 3. Person 3. locuplētāvērunt |
| Futur 2 | 1. Person 1. locuplētāverō 2. Person 2. locuplētāveris 3. Person 3. locuplētāverit | 1. Person 1. locuplētāverimus 2. Person 2. locuplētāveritis 3. Person 3. locuplētāverint |
| Plusquamperfekt | 1. Person 1. locuplētāveram 2. Person 2. locuplētāverās 3. Person 3. locuplētāverat | 1. Person 1. locuplētāverāmus 2. Person 2. locuplētāverātis 3. Person 3. locuplētāverant |
| Konjunktiv | Singular | Plural |
|---|---|---|
| Präsens | 1. Person 1. locuplētem 2. Person 2. locuplētēs 3. Person 3. locuplētet | 1. Person 1. locuplētēmus 2. Person 2. locuplētētis 3. Person 3. locuplētent |
| Imperfekt | 1. Person 1. locuplētārem 2. Person 2. locuplētārēs 3. Person 3. locuplētāret | 1. Person 1. locuplētārēmus 2. Person 2. locuplētārētis 3. Person 3. locuplētārent |
| Perfekt | 1. Person 1. locuplētāverim 2. Person 2. locuplētāveris 3. Person 3. locuplētāverit | 1. Person 1. locuplētāverimus 2. Person 2. locuplētāveritis 3. Person 3. locuplētāverint |
| Plusquamperfekt | 1. Person 1. locuplētāvissem 2. Person 2. locuplētāvissēs 3. Person 3. locuplētāvisset | 1. Person 1. locuplētāvissēmus 2. Person 2. locuplētāvissētis 3. Person 3. locuplētāvissent |
| Imperativ | Singular | Plural |
|---|---|---|
| Präsens | locuplētā! | locuplētāte! |
| Futur | 2. Person 2. locuplētāto! 3. Person 3. locuplētāto! | 2. Person 2. locuplētātōte! 3. Person 3. locuplētanto! |
| Infinitiv | |
|---|---|
| Präsens | locuplētāre |
| Perfekt | locuplētāvisse |
| Futur | locuplētātūrum, am, um esse |
| Partizip | |
|---|---|
| Präsens | locuplētāns, locuplētantis |
| Futur | locuplētātūrus, a, um |
Gerundium
| Genitiv | locuplētandī |
|---|---|
| Dativ | locuplētandō |
| Akkusativ | ad locuplētandum |
| Ablativ | locuplētandō |
Supinum
| locuplētātum |
