destinare
<ō, āvī, ātum 1.>Übersicht aller Übersetzungen
- festmachen, befestigendēstināredēstināre
- festsetzen, bestimmen (aliquid alicui etwas für jemanden), (aliquid alicui rei/ad aliquid/in aliquid etwas zu etwas, etwas für etwas)dēstināre figurativ, in übertragenem Sinnfigdēstināre figurativ, in übertragenem Sinnfig
- fest beschließen, +Infinitiv infdēstināre figurativ, in übertragenem Sinnfigdēstināre figurativ, in übertragenem Sinnfig
- dēstināre figurativ, in übertragenem Sinnfig
Konjugation
Aktiv
| Indikativ | Singular | Plural |
|---|---|---|
| Präsens | 1. Person 1. dēstinō 2. Person 2. dēstinās 3. Person 3. dēstinat | 1. Person 1. dēstināmus 2. Person 2. dēstinātis 3. Person 3. dēstinant |
| Futur | 1. Person 1. dēstinābō 2. Person 2. dēstinābis 3. Person 3. dēstinābit | 1. Person 1. dēstinābimus 2. Person 2. dēstinābitis 3. Person 3. dēstinābunt |
| Imperfekt | 1. Person 1. dēstinābam 2. Person 2. dēstinābās 3. Person 3. dēstinābat | 1. Person 1. dēstinābāmus 2. Person 2. dēstinābātis 3. Person 3. dēstinābant |
| Perfekt | 1. Person 1. dēstināvī 2. Person 2. dēstināvisti 3. Person 3. dēstināvit | 1. Person 1. dēstināvimus 2. Person 2. dēstināvistis 3. Person 3. dēstināvērunt |
| Futur 2 | 1. Person 1. dēstināverō 2. Person 2. dēstināveris 3. Person 3. dēstināverit | 1. Person 1. dēstināverimus 2. Person 2. dēstināveritis 3. Person 3. dēstināverint |
| Plusquamperfekt | 1. Person 1. dēstināveram 2. Person 2. dēstināverās 3. Person 3. dēstināverat | 1. Person 1. dēstināverāmus 2. Person 2. dēstināverātis 3. Person 3. dēstināverant |
| Konjunktiv | Singular | Plural |
|---|---|---|
| Präsens | 1. Person 1. dēstinem 2. Person 2. dēstinēs 3. Person 3. dēstinet | 1. Person 1. dēstinēmus 2. Person 2. dēstinētis 3. Person 3. dēstinent |
| Imperfekt | 1. Person 1. dēstinārem 2. Person 2. dēstinārēs 3. Person 3. dēstināret | 1. Person 1. dēstinārēmus 2. Person 2. dēstinārētis 3. Person 3. dēstinārent |
| Perfekt | 1. Person 1. dēstināverim 2. Person 2. dēstināveris 3. Person 3. dēstināverit | 1. Person 1. dēstināverimus 2. Person 2. dēstināveritis 3. Person 3. dēstināverint |
| Plusquamperfekt | 1. Person 1. dēstināvissem 2. Person 2. dēstināvissēs 3. Person 3. dēstināvisset | 1. Person 1. dēstināvissēmus 2. Person 2. dēstināvissētis 3. Person 3. dēstināvissent |
| Imperativ | Singular | Plural |
|---|---|---|
| Präsens | dēstinā! | dēstināte! |
| Futur | 2. Person 2. dēstināto! 3. Person 3. dēstināto! | 2. Person 2. dēstinātōte! 3. Person 3. dēstinanto! |
| Infinitiv | |
|---|---|
| Präsens | dēstināre |
| Perfekt | dēstināvisse |
| Futur | dēstinātūrum, am, um esse |
| Partizip | |
|---|---|
| Präsens | dēstināns, dēstinantis |
| Futur | dēstinātūrus, a, um |
Gerundium
| Genitiv | dēstinandī |
|---|---|
| Dativ | dēstinandō |
| Akkusativ | ad dēstinandum |
| Ablativ | dēstinandō |
Supinum
| dēstinātum |
