denuntiare

„dē-nūntiāre“

<ō, āvī, ātum 1.>

Übersicht aller Übersetzungen

(Für mehr Details die Übersetzung anklicken/antippen)

verkünden, erklären drohend ankündigen, androhen Schlimmes prophezeien befehlen Anzeige erstatten die Erhebung der Klage ankündigen die Rücknahme der Klage anzeigen

verkünden, erklären (aliquid etwas, +accusativus cum infinito (Akkusativ mit Infinitiv) AcI)
dē-nūntiāre

dē-nūntiāre

drohend ankündigen, androhen
dē-nūntiāre

dē-nūntiāre

Schlimmes prophezeien (alicui jemandem)
dē-nūntiāre

dē-nūntiāre

befehlen (ut/ne dass/dass nicht, +Konjunktiv konjkt /oder od +Infinitiv inf)
dē-nūntiāre (unklassischunkl.)

dē-nūntiāre (unklassischunkl.)

einer Behörde Anzeige erstatten
dē-nūntiāre

dē-nūntiāre

die Erhebung der Klage ankündigen
dē-nūntiāre RechtswesenJUR

dē-nūntiāre RechtswesenJUR
dem Richter die Rücknahme der Klage anzeigen
dē-nūntiāre RechtswesenJUR

dē-nūntiāre RechtswesenJUR

Beispiele

denuntiare in iudicium

zum Erscheinen vor Gericht auffordern

denuntiare in iudicium
alicui testimonium denuntiare

jemanden zur Zeugenaussage auffordern

alicui testimonium denuntiare

Flexion "dē-nūntiāre"

Konjugation

Aktiv

Indikativ	Singular	Plural
Präsens	Singular 1. Person 1. dēnūntiō 2. Person 2. dēnūntiās 3. Person 3. dēnūntiat	Plural 1. Person 1. dēnūntiāmus 2. Person 2. dēnūntiātis 3. Person 3. dēnūntiant
Futur	Singular 1. Person 1. dēnūntiābō 2. Person 2. dēnūntiābis 3. Person 3. dēnūntiābit	Plural 1. Person 1. dēnūntiābimus 2. Person 2. dēnūntiābitis 3. Person 3. dēnūntiābunt
Imperfekt	Singular 1. Person 1. dēnūntiābam 2. Person 2. dēnūntiābās 3. Person 3. dēnūntiābat	Plural 1. Person 1. dēnūntiābāmus 2. Person 2. dēnūntiābātis 3. Person 3. dēnūntiābant
Perfekt	Singular 1. Person 1. dēnūntiāvī 2. Person 2. dēnūntiāvisti 3. Person 3. dēnūntiāvit	Plural 1. Person 1. dēnūntiāvimus 2. Person 2. dēnūntiāvistis 3. Person 3. dēnūntiāvērunt
Futur 2	Singular 1. Person 1. dēnūntiāverō 2. Person 2. dēnūntiāveris 3. Person 3. dēnūntiāverit	Plural 1. Person 1. dēnūntiāverimus 2. Person 2. dēnūntiāveritis 3. Person 3. dēnūntiāverint
Plusquamperfekt	Singular 1. Person 1. dēnūntiāveram 2. Person 2. dēnūntiāverās 3. Person 3. dēnūntiāverat	Plural 1. Person 1. dēnūntiāverāmus 2. Person 2. dēnūntiāverātis 3. Person 3. dēnūntiāverant

Indikativ

Singular

Plural

Präsens

Singular

1. Person 1. dēnūntiō

2. Person 2. dēnūntiās

3. Person 3. dēnūntiat

Plural

1. Person 1. dēnūntiāmus

2. Person 2. dēnūntiātis

3. Person 3. dēnūntiant

Futur

Singular

1. Person 1. dēnūntiābō

2. Person 2. dēnūntiābis

3. Person 3. dēnūntiābit

Plural

1. Person 1. dēnūntiābimus

2. Person 2. dēnūntiābitis

3. Person 3. dēnūntiābunt

Imperfekt

Singular

1. Person 1. dēnūntiābam

2. Person 2. dēnūntiābās

3. Person 3. dēnūntiābat

Plural

1. Person 1. dēnūntiābāmus

2. Person 2. dēnūntiābātis

3. Person 3. dēnūntiābant

Perfekt

Singular

1. Person 1. dēnūntiāvī

2. Person 2. dēnūntiāvisti

3. Person 3. dēnūntiāvit

Plural

1. Person 1. dēnūntiāvimus

2. Person 2. dēnūntiāvistis

3. Person 3. dēnūntiāvērunt

Futur 2

Singular

1. Person 1. dēnūntiāverō

2. Person 2. dēnūntiāveris

3. Person 3. dēnūntiāverit

Plural

1. Person 1. dēnūntiāverimus

2. Person 2. dēnūntiāveritis

3. Person 3. dēnūntiāverint

Plusquamperfekt

Singular

1. Person 1. dēnūntiāveram

2. Person 2. dēnūntiāverās

3. Person 3. dēnūntiāverat

Plural

1. Person 1. dēnūntiāverāmus

2. Person 2. dēnūntiāverātis

3. Person 3. dēnūntiāverant

Konjunktiv	Singular	Plural
Präsens	Singular 1. Person 1. dēnūntiem 2. Person 2. dēnūntiēs 3. Person 3. dēnūntiet	Plural 1. Person 1. dēnūntiēmus 2. Person 2. dēnūntiētis 3. Person 3. dēnūntient
Imperfekt	Singular 1. Person 1. dēnūntiārem 2. Person 2. dēnūntiārēs 3. Person 3. dēnūntiāret	Plural 1. Person 1. dēnūntiārēmus 2. Person 2. dēnūntiārētis 3. Person 3. dēnūntiārent
Perfekt	Singular 1. Person 1. dēnūntiāverim 2. Person 2. dēnūntiāveris 3. Person 3. dēnūntiāverit	Plural 1. Person 1. dēnūntiāverimus 2. Person 2. dēnūntiāveritis 3. Person 3. dēnūntiāverint
Plusquamperfekt	Singular 1. Person 1. dēnūntiāvissem 2. Person 2. dēnūntiāvissēs 3. Person 3. dēnūntiāvisset	Plural 1. Person 1. dēnūntiāvissēmus 2. Person 2. dēnūntiāvissētis 3. Person 3. dēnūntiāvissent

Konjunktiv

Singular

Plural

Präsens

Singular

1. Person 1. dēnūntiem

2. Person 2. dēnūntiēs

3. Person 3. dēnūntiet

Plural

1. Person 1. dēnūntiēmus

2. Person 2. dēnūntiētis

3. Person 3. dēnūntient

Imperfekt

Singular

1. Person 1. dēnūntiārem

2. Person 2. dēnūntiārēs

3. Person 3. dēnūntiāret

Plural

1. Person 1. dēnūntiārēmus

2. Person 2. dēnūntiārētis

3. Person 3. dēnūntiārent

Perfekt

Singular

1. Person 1. dēnūntiāverim

2. Person 2. dēnūntiāveris

3. Person 3. dēnūntiāverit

Plural

1. Person 1. dēnūntiāverimus

2. Person 2. dēnūntiāveritis

3. Person 3. dēnūntiāverint

Plusquamperfekt

Singular

1. Person 1. dēnūntiāvissem

2. Person 2. dēnūntiāvissēs

3. Person 3. dēnūntiāvisset

Plural

1. Person 1. dēnūntiāvissēmus

2. Person 2. dēnūntiāvissētis

3. Person 3. dēnūntiāvissent

Imperativ	Singular	Plural
Präsens	Singular dēnūntiā!	Plural dēnūntiāte!
Futur	Singular 2. Person 2. dēnūntiāto! 3. Person 3. dēnūntiāto!	Plural 2. Person 2. dēnūntiātōte! 3. Person 3. dēnūntianto!

Imperativ

Singular

Plural

Präsens

Singular

dēnūntiā!

Plural

dēnūntiāte!

Futur

Singular

2. Person 2. dēnūntiāto!

3. Person 3. dēnūntiāto!

Plural

2. Person 2. dēnūntiātōte!

3. Person 3. dēnūntianto!

Infinitiv
Präsens	dēnūntiāre
Perfekt	dēnūntiāvisse
Futur	dēnūntiātūrum, am, um esse

Partizip
Präsens	dēnūntiāns, dēnūntiantis
Futur	dēnūntiātūrus, a, um

Gerundium


Genitiv	dēnūntiandī
Dativ	dēnūntiandō
Akkusativ	ad dēnūntiandum
Ablativ	dēnūntiandō

Supinum


	dēnūntiātum

Latein-Deutsch Übersetzung für "denuntiare"

"denuntiare" Deutsch Übersetzung

„dē-nūntiāre“

denuntiare

Übersicht aller Übersetzungen

Flexion "dē-nūntiāre"

Konjugation

Aktiv

Gerundium

Supinum