conclamitare
<ō, āvī, ātum 1.> ||conclamare||T. Maccius Plautus Plaut.Übersicht aller Übersetzungen
Konjugation
Aktiv
| Indikativ | Singular | Plural |
|---|---|---|
| Präsens | 1. Person 1. conclāmitō 2. Person 2. conclāmitās 3. Person 3. conclāmitat | 1. Person 1. conclāmitāmus 2. Person 2. conclāmitātis 3. Person 3. conclāmitant |
| Futur | 1. Person 1. conclāmitābō 2. Person 2. conclāmitābis 3. Person 3. conclāmitābit | 1. Person 1. conclāmitābimus 2. Person 2. conclāmitābitis 3. Person 3. conclāmitābunt |
| Imperfekt | 1. Person 1. conclāmitābam 2. Person 2. conclāmitābās 3. Person 3. conclāmitābat | 1. Person 1. conclāmitābāmus 2. Person 2. conclāmitābātis 3. Person 3. conclāmitābant |
| Perfekt | 1. Person 1. conclāmitāvī 2. Person 2. conclāmitāvisti 3. Person 3. conclāmitāvit | 1. Person 1. conclāmitāvimus 2. Person 2. conclāmitāvistis 3. Person 3. conclāmitāvērunt |
| Futur 2 | 1. Person 1. conclāmitāverō 2. Person 2. conclāmitāveris 3. Person 3. conclāmitāverit | 1. Person 1. conclāmitāverimus 2. Person 2. conclāmitāveritis 3. Person 3. conclāmitāverint |
| Plusquamperfekt | 1. Person 1. conclāmitāveram 2. Person 2. conclāmitāverās 3. Person 3. conclāmitāverat | 1. Person 1. conclāmitāverāmus 2. Person 2. conclāmitāverātis 3. Person 3. conclāmitāverant |
| Konjunktiv | Singular | Plural |
|---|---|---|
| Präsens | 1. Person 1. conclāmitem 2. Person 2. conclāmitēs 3. Person 3. conclāmitet | 1. Person 1. conclāmitēmus 2. Person 2. conclāmitētis 3. Person 3. conclāmitent |
| Imperfekt | 1. Person 1. conclāmitārem 2. Person 2. conclāmitārēs 3. Person 3. conclāmitāret | 1. Person 1. conclāmitārēmus 2. Person 2. conclāmitārētis 3. Person 3. conclāmitārent |
| Perfekt | 1. Person 1. conclāmitāverim 2. Person 2. conclāmitāveris 3. Person 3. conclāmitāverit | 1. Person 1. conclāmitāverimus 2. Person 2. conclāmitāveritis 3. Person 3. conclāmitāverint |
| Plusquamperfekt | 1. Person 1. conclāmitāvissem 2. Person 2. conclāmitāvissēs 3. Person 3. conclāmitāvisset | 1. Person 1. conclāmitāvissēmus 2. Person 2. conclāmitāvissētis 3. Person 3. conclāmitāvissent |
| Imperativ | Singular | Plural |
|---|---|---|
| Präsens | conclāmitā! | conclāmitāte! |
| Futur | 2. Person 2. conclāmitāto! 3. Person 3. conclāmitāto! | 2. Person 2. conclāmitātōte! 3. Person 3. conclāmitanto! |
| Infinitiv | |
|---|---|
| Präsens | conclāmitāre |
| Perfekt | conclāmitāvisse |
| Futur | conclāmitātūrum, am, um esse |
| Partizip | |
|---|---|
| Präsens | conclāmitāns, conclāmitantis |
| Futur | conclāmitātūrus, a, um |
Gerundium
| Genitiv | conclāmitandī |
|---|---|
| Dativ | conclāmitandō |
| Akkusativ | ad conclāmitandum |
| Ablativ | conclāmitandō |
Supinum
| conclāmitātum |
