refutare
<ō, āvī, ātum 1.>Übersicht aller Übersetzungen
- zurückschlagen, zurücktreibenre-fūtārere-fūtāre
- nationes bello refutareM. Tullius Cicero Cic.die Stämme durch Krieg zurückschlagennationes bello refutareM. Tullius Cicero Cic.
- zurückweisen, abweisen (alicuius cupiditatem jemandes Begehrlichkeit)re-fūtāre figurativ, in übertragenem Sinnfigre-fūtāre figurativ, in übertragenem Sinnfig
- widerlegenre-fūtārere-fūtāre
Konjugation
Aktiv
| Indikativ | Singular | Plural |
|---|---|---|
| Präsens | 1. Person 1. refūtō 2. Person 2. refūtās 3. Person 3. refūtat | 1. Person 1. refūtāmus 2. Person 2. refūtātis 3. Person 3. refūtant |
| Futur | 1. Person 1. refūtābō 2. Person 2. refūtābis 3. Person 3. refūtābit | 1. Person 1. refūtābimus 2. Person 2. refūtābitis 3. Person 3. refūtābunt |
| Imperfekt | 1. Person 1. refūtābam 2. Person 2. refūtābās 3. Person 3. refūtābat | 1. Person 1. refūtābāmus 2. Person 2. refūtābātis 3. Person 3. refūtābant |
| Perfekt | 1. Person 1. refūtāvī 2. Person 2. refūtāvisti 3. Person 3. refūtāvit | 1. Person 1. refūtāvimus 2. Person 2. refūtāvistis 3. Person 3. refūtāvērunt |
| Futur 2 | 1. Person 1. refūtāverō 2. Person 2. refūtāveris 3. Person 3. refūtāverit | 1. Person 1. refūtāverimus 2. Person 2. refūtāveritis 3. Person 3. refūtāverint |
| Plusquamperfekt | 1. Person 1. refūtāveram 2. Person 2. refūtāverās 3. Person 3. refūtāverat | 1. Person 1. refūtāverāmus 2. Person 2. refūtāverātis 3. Person 3. refūtāverant |
| Konjunktiv | Singular | Plural |
|---|---|---|
| Präsens | 1. Person 1. refūtem 2. Person 2. refūtēs 3. Person 3. refūtet | 1. Person 1. refūtēmus 2. Person 2. refūtētis 3. Person 3. refūtent |
| Imperfekt | 1. Person 1. refūtārem 2. Person 2. refūtārēs 3. Person 3. refūtāret | 1. Person 1. refūtārēmus 2. Person 2. refūtārētis 3. Person 3. refūtārent |
| Perfekt | 1. Person 1. refūtāverim 2. Person 2. refūtāveris 3. Person 3. refūtāverit | 1. Person 1. refūtāverimus 2. Person 2. refūtāveritis 3. Person 3. refūtāverint |
| Plusquamperfekt | 1. Person 1. refūtāvissem 2. Person 2. refūtāvissēs 3. Person 3. refūtāvisset | 1. Person 1. refūtāvissēmus 2. Person 2. refūtāvissētis 3. Person 3. refūtāvissent |
| Imperativ | Singular | Plural |
|---|---|---|
| Präsens | refūtā! | refūtāte! |
| Futur | 2. Person 2. refūtāto! 3. Person 3. refūtāto! | 2. Person 2. refūtātōte! 3. Person 3. refūtanto! |
| Infinitiv | |
|---|---|
| Präsens | refūtāre |
| Perfekt | refūtāvisse |
| Futur | refūtātūrum, am, um esse |
| Partizip | |
|---|---|
| Präsens | refūtāns, refūtantis |
| Futur | refūtātūrus, a, um |
Gerundium
| Genitiv | refūtandī |
|---|---|
| Dativ | refūtandō |
| Akkusativ | ad refūtandum |
| Ablativ | refūtandō |
Supinum
| refūtātum |
