Konjugation
Aktiv
| Indikativ | Singular | Plural |
|---|---|---|
| Präsens | 1. Person 1. mendīcō 2. Person 2. mendīcās 3. Person 3. mendīcat | 1. Person 1. mendīcāmus 2. Person 2. mendīcātis 3. Person 3. mendīcant |
| Futur | 1. Person 1. mendīcābō 2. Person 2. mendīcābis 3. Person 3. mendīcābit | 1. Person 1. mendīcābimus 2. Person 2. mendīcābitis 3. Person 3. mendīcābunt |
| Imperfekt | 1. Person 1. mendīcābam 2. Person 2. mendīcābās 3. Person 3. mendīcābat | 1. Person 1. mendīcābāmus 2. Person 2. mendīcābātis 3. Person 3. mendīcābant |
| Perfekt | 1. Person 1. mendīcāvī 2. Person 2. mendīcāvisti 3. Person 3. mendīcāvit | 1. Person 1. mendīcāvimus 2. Person 2. mendīcāvistis 3. Person 3. mendīcāvērunt |
| Futur 2 | 1. Person 1. mendīcāverō 2. Person 2. mendīcāveris 3. Person 3. mendīcāverit | 1. Person 1. mendīcāverimus 2. Person 2. mendīcāveritis 3. Person 3. mendīcāverint |
| Plusquamperfekt | 1. Person 1. mendīcāveram 2. Person 2. mendīcāverās 3. Person 3. mendīcāverat | 1. Person 1. mendīcāverāmus 2. Person 2. mendīcāverātis 3. Person 3. mendīcāverant |
| Konjunktiv | Singular | Plural |
|---|---|---|
| Präsens | 1. Person 1. mendīcem 2. Person 2. mendīcēs 3. Person 3. mendīcet | 1. Person 1. mendīcēmus 2. Person 2. mendīcētis 3. Person 3. mendīcent |
| Imperfekt | 1. Person 1. mendīcārem 2. Person 2. mendīcārēs 3. Person 3. mendīcāret | 1. Person 1. mendīcārēmus 2. Person 2. mendīcārētis 3. Person 3. mendīcārent |
| Perfekt | 1. Person 1. mendīcāverim 2. Person 2. mendīcāveris 3. Person 3. mendīcāverit | 1. Person 1. mendīcāverimus 2. Person 2. mendīcāveritis 3. Person 3. mendīcāverint |
| Plusquamperfekt | 1. Person 1. mendīcāvissem 2. Person 2. mendīcāvissēs 3. Person 3. mendīcāvisset | 1. Person 1. mendīcāvissēmus 2. Person 2. mendīcāvissētis 3. Person 3. mendīcāvissent |
| Imperativ | Singular | Plural |
|---|---|---|
| Präsens | mendīcā! | mendīcāte! |
| Futur | 2. Person 2. mendīcāto! 3. Person 3. mendīcāto! | 2. Person 2. mendīcātōte! 3. Person 3. mendīcanto! |
| Infinitiv | |
|---|---|
| Präsens | mendīcāre |
| Perfekt | mendīcāvisse |
| Futur | mendīcātūrum, am, um esse |
| Partizip | |
|---|---|
| Präsens | mendīcāns, mendīcantis |
| Futur | mendīcātūrus, a, um |
Gerundium
| Genitiv | mendīcandī |
|---|---|
| Dativ | mendīcandō |
| Akkusativ | ad mendīcandum |
| Ablativ | mendīcandō |
Supinum
| mendīcātum |
Konjugation
Aktiv
| Indikativ | Singular | Plural |
|---|---|---|
| Präsens | 1. Person 1. mendīcō 2. Person 2. mendīcās 3. Person 3. mendīcat | 1. Person 1. mendīcāmus 2. Person 2. mendīcātis 3. Person 3. mendīcant |
| Futur | 1. Person 1. mendīcābō 2. Person 2. mendīcābis 3. Person 3. mendīcābit | 1. Person 1. mendīcābimus 2. Person 2. mendīcābitis 3. Person 3. mendīcābunt |
| Imperfekt | 1. Person 1. mendīcābam 2. Person 2. mendīcābās 3. Person 3. mendīcābat | 1. Person 1. mendīcābāmus 2. Person 2. mendīcābātis 3. Person 3. mendīcābant |
| Perfekt | 1. Person 1. mendīcāvī 2. Person 2. mendīcāvisti 3. Person 3. mendīcāvit | 1. Person 1. mendīcāvimus 2. Person 2. mendīcāvistis 3. Person 3. mendīcāvērunt |
| Futur 2 | 1. Person 1. mendīcāverō 2. Person 2. mendīcāveris 3. Person 3. mendīcāverit | 1. Person 1. mendīcāverimus 2. Person 2. mendīcāveritis 3. Person 3. mendīcāverint |
| Plusquamperfekt | 1. Person 1. mendīcāveram 2. Person 2. mendīcāverās 3. Person 3. mendīcāverat | 1. Person 1. mendīcāverāmus 2. Person 2. mendīcāverātis 3. Person 3. mendīcāverant |
| Konjunktiv | Singular | Plural |
|---|---|---|
| Präsens | 1. Person 1. mendīcem 2. Person 2. mendīcēs 3. Person 3. mendīcet | 1. Person 1. mendīcēmus 2. Person 2. mendīcētis 3. Person 3. mendīcent |
| Imperfekt | 1. Person 1. mendīcārem 2. Person 2. mendīcārēs 3. Person 3. mendīcāret | 1. Person 1. mendīcārēmus 2. Person 2. mendīcārētis 3. Person 3. mendīcārent |
| Perfekt | 1. Person 1. mendīcāverim 2. Person 2. mendīcāveris 3. Person 3. mendīcāverit | 1. Person 1. mendīcāverimus 2. Person 2. mendīcāveritis 3. Person 3. mendīcāverint |
| Plusquamperfekt | 1. Person 1. mendīcāvissem 2. Person 2. mendīcāvissēs 3. Person 3. mendīcāvisset | 1. Person 1. mendīcāvissēmus 2. Person 2. mendīcāvissētis 3. Person 3. mendīcāvissent |
| Imperativ | Singular | Plural |
|---|---|---|
| Präsens | mendīcā! | mendīcāte! |
| Futur | 2. Person 2. mendīcāto! 3. Person 3. mendīcāto! | 2. Person 2. mendīcātōte! 3. Person 3. mendīcanto! |
| Infinitiv | |
|---|---|
| Präsens | mendīcāre |
| Perfekt | mendīcāvisse |
| Futur | mendīcātūrum, am, um esse |
| Partizip | |
|---|---|
| Präsens | mendīcāns, mendīcantis |
| Futur | mendīcātūrus, a, um |
Gerundium
| Genitiv | mendīcandī |
|---|---|
| Dativ | mendīcandō |
| Akkusativ | ad mendīcandum |
| Ablativ | mendīcandō |
Supinum
| mendīcātum |
