insultare
<ō, āvī, ātum 1.> ||insilire||Übersicht aller Übersetzungen
- herumspringen, tanzen (alicui rei in etwas, auf etwas)īn-sultāreīn-sultāre
- verhöhnen, verspotten (aliquem/alicui jemanden), (in aliquid etwas)īn-sultāre figurativ, in übertragenem Sinnfigīn-sultāre figurativ, in übertragenem Sinnfig
- casibus alicuius insultareüber jemandes Unglücksfälle spottencasibus alicuius insultare
Konjugation
Aktiv
| Indikativ | Singular | Plural |
|---|---|---|
| Präsens | 1. Person 1. īnsultō 2. Person 2. īnsultās 3. Person 3. īnsultat | 1. Person 1. īnsultāmus 2. Person 2. īnsultātis 3. Person 3. īnsultant |
| Futur | 1. Person 1. īnsultābō 2. Person 2. īnsultābis 3. Person 3. īnsultābit | 1. Person 1. īnsultābimus 2. Person 2. īnsultābitis 3. Person 3. īnsultābunt |
| Imperfekt | 1. Person 1. īnsultābam 2. Person 2. īnsultābās 3. Person 3. īnsultābat | 1. Person 1. īnsultābāmus 2. Person 2. īnsultābātis 3. Person 3. īnsultābant |
| Perfekt | 1. Person 1. īnsultāvī 2. Person 2. īnsultāvisti 3. Person 3. īnsultāvit | 1. Person 1. īnsultāvimus 2. Person 2. īnsultāvistis 3. Person 3. īnsultāvērunt |
| Futur 2 | 1. Person 1. īnsultāverō 2. Person 2. īnsultāveris 3. Person 3. īnsultāverit | 1. Person 1. īnsultāverimus 2. Person 2. īnsultāveritis 3. Person 3. īnsultāverint |
| Plusquamperfekt | 1. Person 1. īnsultāveram 2. Person 2. īnsultāverās 3. Person 3. īnsultāverat | 1. Person 1. īnsultāverāmus 2. Person 2. īnsultāverātis 3. Person 3. īnsultāverant |
| Konjunktiv | Singular | Plural |
|---|---|---|
| Präsens | 1. Person 1. īnsultem 2. Person 2. īnsultēs 3. Person 3. īnsultet | 1. Person 1. īnsultēmus 2. Person 2. īnsultētis 3. Person 3. īnsultent |
| Imperfekt | 1. Person 1. īnsultārem 2. Person 2. īnsultārēs 3. Person 3. īnsultāret | 1. Person 1. īnsultārēmus 2. Person 2. īnsultārētis 3. Person 3. īnsultārent |
| Perfekt | 1. Person 1. īnsultāverim 2. Person 2. īnsultāveris 3. Person 3. īnsultāverit | 1. Person 1. īnsultāverimus 2. Person 2. īnsultāveritis 3. Person 3. īnsultāverint |
| Plusquamperfekt | 1. Person 1. īnsultāvissem 2. Person 2. īnsultāvissēs 3. Person 3. īnsultāvisset | 1. Person 1. īnsultāvissēmus 2. Person 2. īnsultāvissētis 3. Person 3. īnsultāvissent |
| Imperativ | Singular | Plural |
|---|---|---|
| Präsens | īnsultā! | īnsultāte! |
| Futur | 2. Person 2. īnsultāto! 3. Person 3. īnsultāto! | 2. Person 2. īnsultātōte! 3. Person 3. īnsultanto! |
| Infinitiv | |
|---|---|
| Präsens | īnsultāre |
| Perfekt | īnsultāvisse |
| Futur | īnsultātūrum, am, um esse |
| Partizip | |
|---|---|
| Präsens | īnsultāns, īnsultantis |
| Futur | īnsultātūrus, a, um |
Gerundium
| Genitiv | īnsultandī |
|---|---|
| Dativ | īnsultandō |
| Akkusativ | ad īnsultandum |
| Ablativ | īnsultandō |
Supinum
| īnsultātum |
