disterminare
<ō, āvī, ātum 1.> poetischpoet (nachklassischnachkl.)Übersicht aller Übersetzungen
- abgrenzen, scheidendis-termināredis-termināre
Konjugation
Aktiv
| Indikativ | Singular | Plural |
|---|---|---|
| Präsens | 1. Person 1. disterminō 2. Person 2. disterminās 3. Person 3. disterminat | 1. Person 1. distermināmus 2. Person 2. disterminātis 3. Person 3. disterminant |
| Futur | 1. Person 1. disterminābō 2. Person 2. disterminābis 3. Person 3. disterminābit | 1. Person 1. disterminābimus 2. Person 2. disterminābitis 3. Person 3. disterminābunt |
| Imperfekt | 1. Person 1. disterminābam 2. Person 2. disterminābās 3. Person 3. disterminābat | 1. Person 1. disterminābāmus 2. Person 2. disterminābātis 3. Person 3. disterminābant |
| Perfekt | 1. Person 1. distermināvī 2. Person 2. distermināvisti 3. Person 3. distermināvit | 1. Person 1. distermināvimus 2. Person 2. distermināvistis 3. Person 3. distermināvērunt |
| Futur 2 | 1. Person 1. distermināverō 2. Person 2. distermināveris 3. Person 3. distermināverit | 1. Person 1. distermināverimus 2. Person 2. distermināveritis 3. Person 3. distermināverint |
| Plusquamperfekt | 1. Person 1. distermināveram 2. Person 2. distermināverās 3. Person 3. distermināverat | 1. Person 1. distermināverāmus 2. Person 2. distermināverātis 3. Person 3. distermināverant |
| Konjunktiv | Singular | Plural |
|---|---|---|
| Präsens | 1. Person 1. disterminem 2. Person 2. disterminēs 3. Person 3. disterminet | 1. Person 1. disterminēmus 2. Person 2. disterminētis 3. Person 3. disterminent |
| Imperfekt | 1. Person 1. disterminārem 2. Person 2. disterminārēs 3. Person 3. distermināret | 1. Person 1. disterminārēmus 2. Person 2. disterminārētis 3. Person 3. disterminārent |
| Perfekt | 1. Person 1. distermināverim 2. Person 2. distermināveris 3. Person 3. distermināverit | 1. Person 1. distermināverimus 2. Person 2. distermināveritis 3. Person 3. distermināverint |
| Plusquamperfekt | 1. Person 1. distermināvissem 2. Person 2. distermināvissēs 3. Person 3. distermināvisset | 1. Person 1. distermināvissēmus 2. Person 2. distermināvissētis 3. Person 3. distermināvissent |
| Imperativ | Singular | Plural |
|---|---|---|
| Präsens | disterminā! | distermināte! |
| Futur | 2. Person 2. distermināto! 3. Person 3. distermināto! | 2. Person 2. disterminātōte! 3. Person 3. disterminanto! |
| Infinitiv | |
|---|---|
| Präsens | distermināre |
| Perfekt | distermināvisse |
| Futur | disterminātūrum, am, um esse |
| Partizip | |
|---|---|
| Präsens | distermināns, disterminantis |
| Futur | disterminātūrus, a, um |
Gerundium
| Genitiv | disterminandī |
|---|---|
| Dativ | disterminandō |
| Akkusativ | ad disterminandum |
| Ablativ | disterminandō |
Supinum
| disterminātum |
