dissignare
<ō, āvī, ātum 1.>Übersicht aller Übersetzungen
- einrichtendis-sīgnāredis-sīgnāre
- anstiftendis-sīgnāre Q. Horatius FlaccusHor. pejorativ, abwertendpejdis-sīgnāre Q. Horatius FlaccusHor. pejorativ, abwertendpej
Konjugation
Aktiv
| Indikativ | Singular | Plural |
|---|---|---|
| Präsens | 1. Person 1. dissīgnō 2. Person 2. dissīgnās 3. Person 3. dissīgnat | 1. Person 1. dissīgnāmus 2. Person 2. dissīgnātis 3. Person 3. dissīgnant |
| Futur | 1. Person 1. dissīgnābō 2. Person 2. dissīgnābis 3. Person 3. dissīgnābit | 1. Person 1. dissīgnābimus 2. Person 2. dissīgnābitis 3. Person 3. dissīgnābunt |
| Imperfekt | 1. Person 1. dissīgnābam 2. Person 2. dissīgnābās 3. Person 3. dissīgnābat | 1. Person 1. dissīgnābāmus 2. Person 2. dissīgnābātis 3. Person 3. dissīgnābant |
| Perfekt | 1. Person 1. dissīgnāvī 2. Person 2. dissīgnāvisti 3. Person 3. dissīgnāvit | 1. Person 1. dissīgnāvimus 2. Person 2. dissīgnāvistis 3. Person 3. dissīgnāvērunt |
| Futur 2 | 1. Person 1. dissīgnāverō 2. Person 2. dissīgnāveris 3. Person 3. dissīgnāverit | 1. Person 1. dissīgnāverimus 2. Person 2. dissīgnāveritis 3. Person 3. dissīgnāverint |
| Plusquamperfekt | 1. Person 1. dissīgnāveram 2. Person 2. dissīgnāverās 3. Person 3. dissīgnāverat | 1. Person 1. dissīgnāverāmus 2. Person 2. dissīgnāverātis 3. Person 3. dissīgnāverant |
| Konjunktiv | Singular | Plural |
|---|---|---|
| Präsens | 1. Person 1. dissīgnem 2. Person 2. dissīgnēs 3. Person 3. dissīgnet | 1. Person 1. dissīgnēmus 2. Person 2. dissīgnētis 3. Person 3. dissīgnent |
| Imperfekt | 1. Person 1. dissīgnārem 2. Person 2. dissīgnārēs 3. Person 3. dissīgnāret | 1. Person 1. dissīgnārēmus 2. Person 2. dissīgnārētis 3. Person 3. dissīgnārent |
| Perfekt | 1. Person 1. dissīgnāverim 2. Person 2. dissīgnāveris 3. Person 3. dissīgnāverit | 1. Person 1. dissīgnāverimus 2. Person 2. dissīgnāveritis 3. Person 3. dissīgnāverint |
| Plusquamperfekt | 1. Person 1. dissīgnāvissem 2. Person 2. dissīgnāvissēs 3. Person 3. dissīgnāvisset | 1. Person 1. dissīgnāvissēmus 2. Person 2. dissīgnāvissētis 3. Person 3. dissīgnāvissent |
| Imperativ | Singular | Plural |
|---|---|---|
| Präsens | dissīgnā! | dissīgnāte! |
| Futur | 2. Person 2. dissīgnāto! 3. Person 3. dissīgnāto! | 2. Person 2. dissīgnātōte! 3. Person 3. dissīgnanto! |
| Infinitiv | |
|---|---|
| Präsens | dissīgnāre |
| Perfekt | dissīgnāvisse |
| Futur | dissīgnātūrum, am, um esse |
| Partizip | |
|---|---|
| Präsens | dissīgnāns, dissīgnantis |
| Futur | dissīgnātūrus, a, um |
Gerundium
| Genitiv | dissīgnandī |
|---|---|
| Dativ | dissīgnandō |
| Akkusativ | ad dissīgnandum |
| Ablativ | dissīgnandō |
Supinum
| dissīgnātum |
