disseminare
<ō, āvī, ātum 1.>Übersicht aller Übersetzungen
- aussäendis-sēmināredis-sēmināre
- verbreiten (famam ein Gerücht)dis-sēmināre figurativ, in übertragenem Sinnfigdis-sēmināre figurativ, in übertragenem Sinnfig
Konjugation
Aktiv
| Indikativ | Singular | Plural |
|---|---|---|
| Präsens | 1. Person 1. dissēminō 2. Person 2. dissēminās 3. Person 3. dissēminat | 1. Person 1. dissēmināmus 2. Person 2. dissēminātis 3. Person 3. dissēminant |
| Futur | 1. Person 1. dissēminābō 2. Person 2. dissēminābis 3. Person 3. dissēminābit | 1. Person 1. dissēminābimus 2. Person 2. dissēminābitis 3. Person 3. dissēminābunt |
| Imperfekt | 1. Person 1. dissēminābam 2. Person 2. dissēminābās 3. Person 3. dissēminābat | 1. Person 1. dissēminābāmus 2. Person 2. dissēminābātis 3. Person 3. dissēminābant |
| Perfekt | 1. Person 1. dissēmināvī 2. Person 2. dissēmināvisti 3. Person 3. dissēmināvit | 1. Person 1. dissēmināvimus 2. Person 2. dissēmināvistis 3. Person 3. dissēmināvērunt |
| Futur 2 | 1. Person 1. dissēmināverō 2. Person 2. dissēmināveris 3. Person 3. dissēmināverit | 1. Person 1. dissēmināverimus 2. Person 2. dissēmināveritis 3. Person 3. dissēmināverint |
| Plusquamperfekt | 1. Person 1. dissēmināveram 2. Person 2. dissēmināverās 3. Person 3. dissēmināverat | 1. Person 1. dissēmināverāmus 2. Person 2. dissēmināverātis 3. Person 3. dissēmināverant |
| Konjunktiv | Singular | Plural |
|---|---|---|
| Präsens | 1. Person 1. dissēminem 2. Person 2. dissēminēs 3. Person 3. dissēminet | 1. Person 1. dissēminēmus 2. Person 2. dissēminētis 3. Person 3. dissēminent |
| Imperfekt | 1. Person 1. dissēminārem 2. Person 2. dissēminārēs 3. Person 3. dissēmināret | 1. Person 1. dissēminārēmus 2. Person 2. dissēminārētis 3. Person 3. dissēminārent |
| Perfekt | 1. Person 1. dissēmināverim 2. Person 2. dissēmināveris 3. Person 3. dissēmināverit | 1. Person 1. dissēmināverimus 2. Person 2. dissēmināveritis 3. Person 3. dissēmināverint |
| Plusquamperfekt | 1. Person 1. dissēmināvissem 2. Person 2. dissēmināvissēs 3. Person 3. dissēmināvisset | 1. Person 1. dissēmināvissēmus 2. Person 2. dissēmināvissētis 3. Person 3. dissēmināvissent |
| Imperativ | Singular | Plural |
|---|---|---|
| Präsens | dissēminā! | dissēmināte! |
| Futur | 2. Person 2. dissēmināto! 3. Person 3. dissēmināto! | 2. Person 2. dissēminātōte! 3. Person 3. dissēminanto! |
| Infinitiv | |
|---|---|
| Präsens | dissēmināre |
| Perfekt | dissēmināvisse |
| Futur | dissēminātūrum, am, um esse |
| Partizip | |
|---|---|
| Präsens | dissēmināns, dissēminantis |
| Futur | dissēminātūrus, a, um |
Gerundium
| Genitiv | dissēminandī |
|---|---|
| Dativ | dissēminandō |
| Akkusativ | ad dissēminandum |
| Ablativ | dissēminandō |
Supinum
| dissēminātum |
