dehonestare
<ō, āvī, ātum 1.> (nachklassischnachkl.)Übersicht aller Übersetzungen
- entehren, beschimpfen (famam den Ruf)de-honestārede-honestāre
Konjugation
Aktiv
| Indikativ | Singular | Plural |
|---|---|---|
| Präsens | 1. Person 1. dehonestō 2. Person 2. dehonestās 3. Person 3. dehonestat | 1. Person 1. dehonestāmus 2. Person 2. dehonestātis 3. Person 3. dehonestant |
| Futur | 1. Person 1. dehonestābō 2. Person 2. dehonestābis 3. Person 3. dehonestābit | 1. Person 1. dehonestābimus 2. Person 2. dehonestābitis 3. Person 3. dehonestābunt |
| Imperfekt | 1. Person 1. dehonestābam 2. Person 2. dehonestābās 3. Person 3. dehonestābat | 1. Person 1. dehonestābāmus 2. Person 2. dehonestābātis 3. Person 3. dehonestābant |
| Perfekt | 1. Person 1. dehonestāvī 2. Person 2. dehonestāvisti 3. Person 3. dehonestāvit | 1. Person 1. dehonestāvimus 2. Person 2. dehonestāvistis 3. Person 3. dehonestāvērunt |
| Futur 2 | 1. Person 1. dehonestāverō 2. Person 2. dehonestāveris 3. Person 3. dehonestāverit | 1. Person 1. dehonestāverimus 2. Person 2. dehonestāveritis 3. Person 3. dehonestāverint |
| Plusquamperfekt | 1. Person 1. dehonestāveram 2. Person 2. dehonestāverās 3. Person 3. dehonestāverat | 1. Person 1. dehonestāverāmus 2. Person 2. dehonestāverātis 3. Person 3. dehonestāverant |
| Konjunktiv | Singular | Plural |
|---|---|---|
| Präsens | 1. Person 1. dehonestem 2. Person 2. dehonestēs 3. Person 3. dehonestet | 1. Person 1. dehonestēmus 2. Person 2. dehonestētis 3. Person 3. dehonestent |
| Imperfekt | 1. Person 1. dehonestārem 2. Person 2. dehonestārēs 3. Person 3. dehonestāret | 1. Person 1. dehonestārēmus 2. Person 2. dehonestārētis 3. Person 3. dehonestārent |
| Perfekt | 1. Person 1. dehonestāverim 2. Person 2. dehonestāveris 3. Person 3. dehonestāverit | 1. Person 1. dehonestāverimus 2. Person 2. dehonestāveritis 3. Person 3. dehonestāverint |
| Plusquamperfekt | 1. Person 1. dehonestāvissem 2. Person 2. dehonestāvissēs 3. Person 3. dehonestāvisset | 1. Person 1. dehonestāvissēmus 2. Person 2. dehonestāvissētis 3. Person 3. dehonestāvissent |
| Imperativ | Singular | Plural |
|---|---|---|
| Präsens | dehonestā! | dehonestāte! |
| Futur | 2. Person 2. dehonestāto! 3. Person 3. dehonestāto! | 2. Person 2. dehonestātōte! 3. Person 3. dehonestanto! |
| Infinitiv | |
|---|---|
| Präsens | dehonestāre |
| Perfekt | dehonestāvisse |
| Futur | dehonestātūrum, am, um esse |
| Partizip | |
|---|---|
| Präsens | dehonestāns, dehonestantis |
| Futur | dehonestātūrus, a, um |
Gerundium
| Genitiv | dehonestandī |
|---|---|
| Dativ | dehonestandō |
| Akkusativ | ad dehonestandum |
| Ablativ | dehonestandō |
Supinum
| dehonestātum |
