defensitare
<ō, āvī, ātum 1.> ||defensare||Übersicht aller Übersetzungen
- zu verteidigen pflegendēfēnsitāredēfēnsitāre
- causas defensitareals Rechtsanwalt tätig seincausas defensitare
Konjugation
Aktiv
| Indikativ | Singular | Plural |
|---|---|---|
| Präsens | 1. Person 1. dēfēnsitō 2. Person 2. dēfēnsitās 3. Person 3. dēfēnsitat | 1. Person 1. dēfēnsitāmus 2. Person 2. dēfēnsitātis 3. Person 3. dēfēnsitant |
| Futur | 1. Person 1. dēfēnsitābō 2. Person 2. dēfēnsitābis 3. Person 3. dēfēnsitābit | 1. Person 1. dēfēnsitābimus 2. Person 2. dēfēnsitābitis 3. Person 3. dēfēnsitābunt |
| Imperfekt | 1. Person 1. dēfēnsitābam 2. Person 2. dēfēnsitābās 3. Person 3. dēfēnsitābat | 1. Person 1. dēfēnsitābāmus 2. Person 2. dēfēnsitābātis 3. Person 3. dēfēnsitābant |
| Perfekt | 1. Person 1. dēfēnsitāvī 2. Person 2. dēfēnsitāvisti 3. Person 3. dēfēnsitāvit | 1. Person 1. dēfēnsitāvimus 2. Person 2. dēfēnsitāvistis 3. Person 3. dēfēnsitāvērunt |
| Futur 2 | 1. Person 1. dēfēnsitāverō 2. Person 2. dēfēnsitāveris 3. Person 3. dēfēnsitāverit | 1. Person 1. dēfēnsitāverimus 2. Person 2. dēfēnsitāveritis 3. Person 3. dēfēnsitāverint |
| Plusquamperfekt | 1. Person 1. dēfēnsitāveram 2. Person 2. dēfēnsitāverās 3. Person 3. dēfēnsitāverat | 1. Person 1. dēfēnsitāverāmus 2. Person 2. dēfēnsitāverātis 3. Person 3. dēfēnsitāverant |
| Konjunktiv | Singular | Plural |
|---|---|---|
| Präsens | 1. Person 1. dēfēnsitem 2. Person 2. dēfēnsitēs 3. Person 3. dēfēnsitet | 1. Person 1. dēfēnsitēmus 2. Person 2. dēfēnsitētis 3. Person 3. dēfēnsitent |
| Imperfekt | 1. Person 1. dēfēnsitārem 2. Person 2. dēfēnsitārēs 3. Person 3. dēfēnsitāret | 1. Person 1. dēfēnsitārēmus 2. Person 2. dēfēnsitārētis 3. Person 3. dēfēnsitārent |
| Perfekt | 1. Person 1. dēfēnsitāverim 2. Person 2. dēfēnsitāveris 3. Person 3. dēfēnsitāverit | 1. Person 1. dēfēnsitāverimus 2. Person 2. dēfēnsitāveritis 3. Person 3. dēfēnsitāverint |
| Plusquamperfekt | 1. Person 1. dēfēnsitāvissem 2. Person 2. dēfēnsitāvissēs 3. Person 3. dēfēnsitāvisset | 1. Person 1. dēfēnsitāvissēmus 2. Person 2. dēfēnsitāvissētis 3. Person 3. dēfēnsitāvissent |
| Imperativ | Singular | Plural |
|---|---|---|
| Präsens | dēfēnsitā! | dēfēnsitāte! |
| Futur | 2. Person 2. dēfēnsitāto! 3. Person 3. dēfēnsitāto! | 2. Person 2. dēfēnsitātōte! 3. Person 3. dēfēnsitanto! |
| Infinitiv | |
|---|---|
| Präsens | dēfēnsitāre |
| Perfekt | dēfēnsitāvisse |
| Futur | dēfēnsitātūrum, am, um esse |
| Partizip | |
|---|---|
| Präsens | dēfēnsitāns, dēfēnsitantis |
| Futur | dēfēnsitātūrus, a, um |
Gerundium
| Genitiv | dēfēnsitandī |
|---|---|
| Dativ | dēfēnsitandō |
| Akkusativ | ad dēfēnsitandum |
| Ablativ | dēfēnsitandō |
Supinum
| dēfēnsitātum |
